"MODRIS" Kino Vakars @PAKAC

24. septembrī Jauniešu centrs 4 un PAKAC piedāvā noskatīties Latviešu filmu MODRIS

FILMAS MODRIS RECENZIJA

Režisora Jura Kursieša debija – pilnmetrāžas spēlfilma Modris – kaut kā netverami atšķiras no "latvju filmu meinstrīma"

Dīvaini – skatoties filmu Modris, ik pa laikam nāk prātā konkrētas jaunāko laiku Latvijas spēlfilmas un nevis kā salīdzinājums par labu vai sliktu vienai vai otrai, drīzāk kā motīvu saslēgšanās, pārklāšanās, bet tomēr arī atšķirīga izgaismošanās. 

Piemēram, filmas sākuma lieliskais kameras "atbrauciens" – no pārīša tuvplāna pat līdz kārtīgam putna lidojumam, iespaidīgam virsskatam uz visparastāko Rīgas mikrorajonu (vēlāk no režisora intervijas žurnālā Ir uzzinu, ka tie ir Pļavnieki). Ar līdzīgu virsskatu savas filmas Cilvēki tur (2012) darbības vidi Purvciemā iezīmēja Aiks Karapetjans, taču tur šai mikrorajona videi bija daudz nežēlīgāka un noteicošāka ietekme uz varoņa likteni. Filmā Modris svarīgāks ir sniegs un aukstums – gan fiziskais, kas liek visiem filmas varoņiem drebināties un tuntulēties (turklāt ļauj arī par krimināllietas ieganstu padarīt visvienkāršāko eļļas radiatoru, kura iztrūkumu vasarā mamma pat nepamanītu), gan vēl jo vairāk emocionālā ziema, kas valda starp cilvēkiem un ir pamatā visām Modra (Kristers Pikša) nelaimēm. 

Šādā emocionālā aukstumā un cietsirdībā puiša dzīve rit jau sen – zīmīgi, ka māte (Rēzija Kalniņa) tēva prombūtni izvēlējusies skaidrot ar brutālu "viņš sēž cietumā", nevis sacerējusi kaut ko romantisku vai pat vienkārši sadzīvisku – kādu polārlidotāju – kā senos laikos – vai kādu viesstrādnieku kaut kur Īrijā, kā mūslaikos parasts. Māte Modra audzināšanu būvē uz naida (lai gan nevar apgalvot, ka viņa vispār apzināti kaut ko būvē; varbūt tikai reflektē uz dēla arvien kaitinošākajām izdarībām). Un mēs, gudrie no malas, jau nu gan zinām, ka tā var tikai ziepes savārīt, nevis harmonisku cilvēku izaudzināt.